Ar Sandu tiekamies viņas brāļa autotransporta servisā Liepas pagastā, kuriem pagājušajā gadā piešķīra Vidzemes Remigrantu atbalsta finansējumu projekta ietvaros. Šogad savu dalību tajā pieteiks arī sirsnīgā Sanda, kura savā dzimtajā pusē – Cēsīs atgriezās šīs vasaras vidū, tikpat neplānoti kā aizbrauca. Uz desmit gadiem.

Biznesa ideju vēl paturēs noslēpumā

Ja runājam par atbalsta finansējuma konkursu, tad tas virziens kurā plānojam darboties ir saistīts ar izklaidi, ar ģimenēm. Vieta, kas šeit ļoti pietrūkst, kas vēl nav realizēta. Negribas tagad tā skaļi teikt, kamēr tas vēl nav piepildīts, jo ticu šai ideja. Bet vispār ir vairākas lietas ar kurām darbojos. Man kā fotogrāfei ir arī doma sadarboties ar uzņēmumiem, kuri rīko pasākumus, piedāvājot savus pakalpojumus, arī ar dekorēšanu, dekorāciju izveidi nodarbojos. Ir arī projekts ar tādu zelta foto sienu, kura vējā skaisti mirguļo. Abas ar mammu esam ļoti radošas, tādēļ idejas ir un plānojam tās realizēt abas kopā. Paralēli esmu pieteikusies arī Valmieras biznesa inkubatorā, arī tur var iet ar savu biznesa ideju un ja tā tiek atzīta par labu, tad tiek tālāk un arī var saņemt līdzfinansējumu, bet tas viss process ir salīdzinoši ilgs – 6 mēneši periods, kuru laikā ir jāiet uz dažādiem semināriem, konsultācijām. Un tie projekti neizslēdz viens otru, nav tā, ka ja piedalos vienā, nevaru piedalīties otrā. Iespējas ir!

Aizbraukšana, tāpat kā atgriešanās pēc 10 gadiem, bija ļoti spontāna

Aizbraucu es neilgi pēc tam, kad pabeidzu Priekuļu tehnikumu. 2008. gadā aizbraucu pie brāļa uz Īriju ar domu palikt tur uz kādu nedēļu, taču kaut kā radās doma aizsūtīt savu CV darba vietai, kurā strādā brāļa sieva. Tā arī izdarīju un viņi mani pieņēma darbā! Paliku tur. Protams pēc laika aizbraucu pakaļ mantām, bet tāds plāns kaut kur braukt prom un strādāt galīgi nebija. Pēc skolas es Latvijā nebiju nekur strādājusi, pirmā tāda darba pieredze sanāca Īrijā.

Pēc 6 mēnešiem sapratu, ka tas tomēr nav man, jo slodze bija diezgan traka. Takā puisis aizbrauca uz Angliju pie savas māsas, tad pēc laika arī es aizbraucu turp. Tur nodzīvojām 10 gadus! Nostrādājām pa visādām noliktavām, dažādām fabrikām un kur tik vēl ne.

Arī braucot uz Angliju mums nebija plāna – aizbraucām neplānojot kad atgriezīsimies Latvijā. Sākumā dzīvojām kopā 3 pāri vienā mājā, bija grūti, pēc tam pārgājām dzīvot pie puiša māsas un pēc tam arī beidzot savas mājas iekārtojām, jo savs tomēr ir savs. Nodibinājām ģimeni.

Ikdienā tur dzīvojot ļoti pietrūka Latvijas dabas, ezeri. Tur arī ir skaista daba, bet tad ir speciāli jābrauc, tas viss nav uz vietas, jo ikdienā neko vairāk par rindu mājām redzēt nevar. Mēs dzīvojām vidienē, mašīnas nebija. Sanāk vismaz stundas brauciens lai apskatītos uz ezeru, kurā nemaz nedrīkst peldēt, jo tur ir jahtiņas, aizsargājamās ūdens krātuves.

Ar braukšanu atpakaļ bija līdzīgi, jo arī tas bija ļoti spontāni – kaut kad martā apskatījos cik maksā biļetes uz Latviju jūlijā un takā bija ļoti lētas, es vienkārši tās nopirku. Saku draugam – viss, mēs braucam! Puisis, protams, mazliet ilgāk palika pastrādāt, viņš nevarēja tik vienkārši atbraukt atpakaļ, mums arī nebija nekādi iekrājumi. Pārvācoties gan sanāca lieli izdevumi pārvadātājiem, jo vedām savu iedzīvi. Bet pēc Brexit atgriešanās noteikti būtu apgrūtinātāka un mantu pārvešana vēl dārgāka. Un arī tas, ka meitiņai, kura dzima Anglijā, ir 5 gadiņi un jāsāk iet pirmsskolā. Apstākļi sakrita un likās tikai loģiski atgriezties tieši tagad. Paziņas, kuri tur dzīvo ar desmit vai padsmit gadīgie bērniem jau vairs nedomā par atgriešanos, jo tas šķiet pārāk apgrūtinoši.  Tāpat arī tie, kas tur ir nopirkuši īpašumu, diez vai atgriezīsies, jo kredīts ir jāmaksā gadu desmitiem, tas tad ir uz palikšanu. Mums tāda ideja nebija, iespējams tādēļ, ka mūs jau gaidīja mājas Latvijā – nebija jādomā kur palikt, ko īrēt.

Remigrācijas koordinatori un atbalstu projekti ir vajadzīgi

Ijai (Vidzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatore) sāku rakstīt, jo meitiņai vajadzēja nokārtot bērnudārzā vietu. Protams es jau par remigrācijas koordinatori zināju tāpēc, ka pirms gada viņa palīdzēja brālim grantu konkursa sakarā, nezinu, vai citādi būtu uzzinājusi par tādu iespēju. Bet tā palīdzība ir tik vajadzīga! Mūsu gadījumā tas bija tikai jautājums par vietu bērnudārzā, bet arī tas mēdz būt izšķiroši. Visu palīdzību man sniedza ļoti ātri, vietu dabūjām viens un divi (smejas). Starp citu tad arī uzzināju, ka esmu deklarēta Anglijā, ko nebiju apzināti darījusi. Tas laikam tika automātiski izdarīts, kad meitai kārtoju papīrus saistībā ar personas kodu, migrācijas dienestā, kur norādīju arī dzīvesvietas adresi. Ar to patiesībā vispār ir grūti, jo esot ārzemēs, ja Tev nav Latvijas bankas internetbanka vai eID, tad attālināti nemaz nevari noskaidrot kur esi deklarēts.

Tāpat arī ar projektu konkursu remigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai vai attīstīšanai – tas ir labs atspēriena punkts tiem, kuri ir nesen atgriezušies vai domā par atgriešanos. Daudzi par tādu joprojām nezin, jo tas jau tomēr jauns projekts, šis būs tikai otrais gads kad tāds notiks. Man jau ir plāns, ka ja man izdosies veiksmīgi šai konkursā finišēt, es domāju, ka caur manu pieredzi šis konkurss vēl vairāk aizies tautās un es turpināšu cilvēkiem stāstīt, ka tāds ir. Jo visi, kuri dzīvo ārzemēs, ar kuriem esmu runājusi, plāno kaut kad atgriezties, viņi nedomā tur palikt.

Katram ir sava dzīves misija, ko piepildīt

Savukārt domājot par tiem, kuri ir aizbraukuši un saka, ka Latvijā viss ir slikti.. Manuprāt tas bieži vien ir atkarīgs no katra paša. Protams apstākļi to ietekmē, taču vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīvot šeit var, tikai jādomā un jādara. Daudzi man arī saka, ka nav tik radoši, nevar izdomāt kaut ko tādu jaunu, nevar izdomāt ko darīt. Tad arī nekas nebūs. Katram no mums dzīvē ir kāda misija, kaut kas ko Tu proti, kas tiešām sanāk un arī patīk, ar to tad arī ir jāiet un jādara! Man acu priekšā brālis, kurš no mazotnes jau riteņus laboja, kuram patīk krāsot, remontēt, tagad ir atvēris kopā ar draugu savu autoservisu! Redzēju kā tas no bērnības profesijas spēlēm izaug par reālu nodarbošanos, par savu biznesu. Man tā ir fotografēšana. Uz ārzemēm aizbraucu bez kameras, bet braucot uz Angliju noliku sev mērķi par pirmo algu nopirkt fotoaparātu un tā arī izdarīju. Tad arī sāku fotografēt paziņas, draugus, ģimeni, tā tas pamazām izauga. Katram ir tāda kā dzīves misija, manuprāt. Latvijā vispār tagad ir ļoti populāri pašiem kaut ko atvērt, taisīt, piedāvāt savus pakalpojumus. Tai pat laikā tas pats auto serviss jau pat nav it kā nekas tik radošs, bet ir pieprasījums, mašīnas plīst un cilvēkiem ir slikta pieredze ar citiem servisiem, jo tur bieži krāpjas. Šodien daudzās nozarēs var izcelties ar to, ka nekrāpies, ka tiešām izdari savu darbu, nevis tikai paņem naudu. Un ja vēl kvalitatīvi! Caur to iemanto cilvēku uzticību un iegūsti jaunus klientus, nebūs pat nepieciešama reklāma – visefektīvākā reklāma ir no cilvēka cilvēkam.

Pamatā viss atkarīgs no mums pašiem – ko gribam darīt, kā gribam dzīvot. Arī atrašanās vietai ir liela nozīme, bet tā jau arī ir paša izvēle, turklāt tas atkarīgs no nozares – kādu ideju iespējams izpildīt tikai laukos, kāda cita uzplauktu tikai pilsētās, centros. Tagad arī daudzi atkal pārvācas uz laukiem, tādēļ ir labs brīdis kad sākt kaut ko darīt. Jāizdomā kā izmantot to, kas Tev ir, kas Tev pieder – ja ir zeme, īpašumi, tad iesākt kaut ko ar to, izmantot un attīstīt. Ja nekā nav, tad ir iespējas, kuras var izmantot, kā manis minētie biznesa inkubatori, atbalstu konkursi, projekti, iespējas tiešām ir.

Savā uzņēmumā peļņa var būt arī tikai pēc gadiem

Kaut ko uzsākot svarīgi iet uz to ar pareizo attieksmi, nepadoties uzreiz. Pirmie 3 gadi parasti ir tas laiks kas paiet, kamēr bizness tā teikt “ieskrienas”, kad sāc tiešām pelnīt. Tādēļ jādara kaut kas, kas patīk un kam tic, lai redzētu tam jēgu un negribētu ātri padoties. Pēdējā laikā bieži dzirdu, ka Latvija ir iespēju zeme, tikai jāierauga sev tajā visā vietu, jāpamana biznesa niša, kurai varētu būt pieprasījums – nav jāizdomā pat kaut kas pilnīgi jauns. Ir jau arī projekti, kuri neaizies, jo iesākot biznesu saproti, ka ieguldītie līdzekļi un darbs neatmaksājas – lai tas atmaksātos tam būtu jāuzliek tāda cena, par kādu patērētājiem tas nešķitīs saistoši, nešķiet tā vērts. Tādos brīžos ir jāmācās to palaist, ļaut tam mirt dabīgā nāvē un iet uz priekšu, nepadoties.

Es esmu tāds cilvēks, kuram ir ļoti svarīgi kur es ikdienā ieguldu savu enerģiju, savu laiku, tādēļ uzskatu, ka cilvēkam ir jādara tas, kas viņam tiešām patīk. Izvēloties nepareizo virzienu nevar būt laimīgs. Veselību arī tas ļoti ietekmē, var pat ieslīgt depresijā, par to ir jādomā. Latviešiem gan bieži ir raksturīgi sakostiem zobiem iet un darīt, jo ir jādara un viss. Mamma teica, ka viņai patiesībā bija sapnis kļūt par fotogrāfi un tad es tā domāju vai es neapzināti piepildu viņas neizsapņoto sapni?

 

Avots: Kaiva Upleja, Vidzemes plānošanas reģiona pārstāve, Foto no Sandas personīgā arhīva

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Iespējams tev patiks

Lielbritānijā uzņemts dokumentālais seriāls par Latvijas vergturu grupējumu

Garas darba stundas, netīrs matracis un vienas mārciņas “alga”nedēļā – tāda bija…

2019. gada 2.- 4. aprīlī notiks izbraukums ar mobilo pasu darbstaciju uz Mančestru

N.B. Derīgs personu apliecinošs dokuments ir nepieciešams, lai pieteiktos “settled status”. Šo…

Vientuļā mamma Santa Āboliņa Lielbritānijā «atsperas» biznesam savā profesijā

Avots: lsm.lv, Foto: ekrānuzņēmums

Lielbritānijā uz mūžu notiesā 16 gadus vecu pedofilu

Lielbritānijā 16 gadus vecs pedofils atzīts par vainīgu 6 gadus vecas meitenes…